Apskatot Sēliju

Maršruts no Daugavpils līdz Viesītei, plānots noiet 140 km, daļu maršruta veicot braucot. Plānotais ilgums 8-9 dienas.

Sēlija jeb Augšzeme ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas aptver daļu no mūsdienu Aizkraukles, Jēkabpils un Daugavpils rajoniem sākot no Valles rietumos pie Zemgales robežas līdz pat Kaplavai Baltkrievijas pierobežā. Sēlija ir mežu, ezeru un pasaku novads Leišmalē, te jūtamas leišiem tuvas tradīcijas. Senās lietuviešu sutartīnes patiesībā ir senas sēļu dziesmas, ko lietuvieši pārņēmuši, tā kā sēļi dzīvoja arī Lietuvā.

13. gadsimtā to apdzīvoja sēļi. Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

A-B-C-D, 28 km, Daugavpils -> Sventes dabas parks -> Egļu kalns -> Sasaļu mežs
Sventes dabas parks sākotnēji kā Sventes ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 23,5 km² platībā. Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū. Tas atrodas Daugavpils rajona Medumu, Sventes, Kalkūnes un Šēderes pagastā. Parka reljefs stipri paugurains; starp atsevišķiem tā elementiem vērojama liela augstuma starpība. Sventes dabas parka ainavu veido gan dabas objekti (ezeri, platlapju un egļu meži), gan arī kultūrainava (lauku apdzīvotās vietas un lauksaimniecības zemes). Ezera trīs salās aug melnalkšņu audzes mistrojumā ar bērziem un apsēm. Ezers ar salām, pussalām un līčiem veido skaistu ainavu. Ezeru apjož niedru josla, vietām sastopamas arī vilkvālītes. No aizsargājamajiem putniem te ligzdo lielais ķīris (Larus ridibundus), lielais (Botaurus stellaris) un mazais (Ixobrychus minutus) dumpis kā arī citas biežāk sastopamas putnu sugas.

Egļu kalns.
Daugavpils rajona augstākā virsotne, relatīvais augstums 42,5 m. Ierīkots skatu tornis, no kura paveras skats uz Daugavpils rajonu un Lietuvu.

Atrodas Daugavpils raj. Sventes pagastā, Ilūkstes paugurainē, aptuveni 2 km uz R no Sventes ezera. Tas ir ledāja starpmēļu stūra masīvs, ko galvenokārt veido glaciotektoniski deformēti glaciofluviālie un glacigēnie nogulumi. Egļu kalns morfoloģiski pieder paugurmasīvu grupai. Tas ir plašs paugurs ar saposmotu virsmu, virsmas saposmojumu veidojošie trīs izteiktākie pauguri (augstumatzīmes 214 m v.j.l.; 218 m v.j.l. un 220,1 m v.j.l.) atrodas uz kopēja, izstieptas formas pacēluma, kas orientēts DR – ZA virzienā. Egļu kalna pamatnes garums pārsniedz 1000 m, bet platums pārsniedz 500 m. Relatīvā augstuma ziņā Egļu kalns ierindojams augsto lielpauguru grupā (25 m <>

Kalna virsmā saglabājušies I pasaules kara ierakumi.

Sventes ezers. Atrodas Ilūkstes paugurainē, 137 m vjl., Daugavpils rajona Sventes pagastā (D gals Medumu un Kalkūnes pag.). Sventes ezers ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū un kopā ar apkārtējo ainavu veido dabas parku. Ezera platība 7,35 km2 (kopā ar salām 7,39 km2), garums 5,3 km, platums 2,8 km, vidējais dziļums 7,8 m, lielākais dziļums 38 m (ZA daļā), sateces baseina platība 18 km2 (Daugavas lielbaseinā). Sventes ezers ir Latvijas 10 dziļāko ezeru skaitā (arī ūdens tilpums liels – 57,3 milj. m3). Tas ir līčains un izcili ainavisks ezers. Tā 3 salas (D galā) ir botānisks liegums. Ezera krasti augsti. DA stūrī iztek Laucesas pieteka Pakrāce. Sventes ezera mazā baseina dēļ tā ūdens pilnībā apmainās 1 reizi 16-17 gados. Vēl 20. gadsimta vidū Sventes ezers bija viens no dzidrākajiem ezeriem Latvijā (ūdens caurspīdīgums 5-7 m).

Sasaļu mežs. Dabas liegums, kas izveidots, lai saglabātu ainaviski vērtīgās priežu mežaudzes. Tā teritorijā atrodas Sasaļu ezers (27,4 ha) un Melnezers (platība 3ha, dziļums – 21,9 m). Teritorijā konstatētas aizsargājams putnu sugas - niedru lija, mežirbe, baltmuguras dzenis, melnā un pelēkā dzilna u.c.

Pilskalnes Siguldiņa

D - E, 7 km; Sasaļu mežs -> Pilskalnes Siguldiņa.
Pilskalnes Siguldiņa ir meža ainavu parks 47 ha platībā. Parkā ir izveidotas vairākas mācību izziņu takas. Pilskalnē pie mazas ūdenskrātuves sākas 1,6 km garā Sprīdīša taka, pie kuras izvietotas tēlnieces B. Strautnieces darinātās A. Brigaderes pasaku varoņu koka skulptūras. Taka atrodas krāšņā ielejā, kuru izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi un kuras krasti bagātīgi noauguši ar platlapu kokiem. Ūdenskrātuves Z galā atrodas Melnaiskalns jeb Sēļu pilskalns. Dendroloģiskais un ģeoloģiskais maršruts ar 38 apskates objektiem stiepjas 3,8 km garumā.

Bebrene

E - F1, 17 km, Pilskalnes Siguldiņa -> Akmeņupes taka -> Bebrenes muižas ansamblis
Bebrenes parks ir izcils dārzu un parku mākslas piemineklis un viens no vizuāli izteiksmīgākajiem ainavu parkiem Latvijā, tā platība 5.3 ha. Parks ierīkots apmēram 19. gs. beigās, lai gan tajā saglabājušies apmēram 200 gadus veci ozoli. Kopš 1957. gada parks atzīts par Valsts nozīmes kultūras pieminekli. Ainavu parks ierīkots lēzenā pakalnu virsotnē ar viegli nolaidenām malām, tā ZA malā dabiska grava ar nelielu upīti. Parka centrālajā daļā atrodas grāfu Plāteru - Zībergu pils.

Akmeņupes taka. 2,5 km gara atpūtas taka Akmeņupītes krastā. Takas sākums pie Bebrenes ciema robežas, iebraucot pa Ilūkstes ceļu, kreisajā pusē. Ir ugunskura un telšu vieta, avots.

Bebrenes muižas ansamblis. Bebrenes pils komplekss atrodas Bebrenes parkā, kas ir viens no izteiksmīgākajiem angļu ainavu stila parkiem Latvijā. Pils kompleksā ietilpst 1896. gadā būvētā grāfu Plāteru-Zībergu pils (tagad Bebrenes vidusskola), pils vārti, virtuves ēka, muižas pārvaldnieka māja, namiņš virs pagraba, dzirnavas (1836.g.) un zirgu staļļi.

Pils celtniecību 19. gs. beigās uzsāka grāfs Staņislavs Kostka Plāters-Zībergs, kam piederēja Bebrenes muiža. Galvenā pils ēka būvēta franču renesanses stilā (poļu arhitekts L. J. L. Markoni, 1834.-1919.). Līdz mūsdienām daļēji ir saglabājusies pazemes eja no pils pagraba uz virtuves ēku. Bebrenes jaunajos kapos ir saglabājusies arī grāfu dzimtas kapliča (celta 1875 g.).

Bebrenes ciems ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru. Tajā noteicoša loma ir muižas ēku un baznīcas (1797) izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu-ziemeļu virzienā. Pārējie apbūves elementi ir vairāk vai mazāk tai pakārtoti.

Aknīste

F - I, 32 km; Bebrene -> Velna ala -> Saltupju Svētavots
Saltupes svētavots ir tik ūdeņiem bagāts, ka izvedo nelielu upīti. Par šo avotu, kas tek pretī saulei, tiek stāstītas visdazādākās teikas un nostāsti. Ja Lieldienu rītā ar avota ūdeni izmazgā acis, tās būšot skaidras visu gadu. Avotā metuši arī ziedojumu monētas, kā arī izpildījuši dažādus kulta rituālus, ne velti blakus avotam redzams akmens ar dobumu tajā.

Nereta

I-J, 31 km; Aknīste -> Nereta
Nereta - pagasts Dienvidsusējas krastos. Pagasta centrs ir krustpunkts autoceļiem Vecumnieki - Subate, Jēkabpils - Lietuvas Republikas robeža, Sērene - Kalnieši.
Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Nereta bija apdzīvota jau aptuveni 2000. g.p.m.ē. Senrakstos Nereta minēta 1298. gadā ar vārdu Nirca un 1564. gadā kā Narite pie Susējas, kad šeit radusies vācu feodāļu muiža, pie kuras XVI g.s. izauga apmetne.

Jau vairāk kā 400 gadus ikvienu braucēju vai gājēju sagaida un pavada Neretas baznīca. Dievnamā atrodas vairāki izcili mākslas darbi. Blakus Neretas baznīcai ceļa malā atrodas gari izstiepta mūra ēka - Neretas krogs. Tas kopā ar baznīcu un apkārtējām dzīvojamām mājām veido pagasta centra apbūvi.

Neretas pagastā atrodas ievērojams Aizkraukles novada celtniecības un vēstures piemineklis - zemnieku sēta Riekstiņi, kur bērnību (1880.-1886.) pavadījis rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš.

Saukas dabas parks

J - J1, 15 km; Nereta -> Saukas dabas parks

Ormaņkalna virsotnē bieži iedegās trauksmes ugunskuri, vēstot par sirotāju tuvošanos. Kara tauru skaņas sasauca kopā novada aizstāvjus. Sena teika stāsta, ka no šo skaņu atbalsīm novads saņēmis nosaukumu – Sauka. Te ir vieta, kur izjust dabas klātbūtni – basām kājām pastaigāt pa mīksto zāles paklāju, ieelpot saules sasildītu vai ziemas sala saldētu smaržu, ienirt ūdeņu veldzē, saklausīt, kā, saulei lecot, no egles skujas nokrīt rasas lāse, acis atpūtināt nomierinošo dabas krāsu neskaitāmajos toņos...

Saukas Dabas parks aizņem 54 kvadrātmetrus triju pagastu - Saukas, Elkšņu un Rites - teritorijā. Tā galvenā vērtība - Sēlijas novadam raksturīgā ainava. Parka teritorijā atrodas Saukas ezers - lielākais ezers Zemgalē, Sēlijas paugurvaļņa daļa ar augstāko virsotni - Ormaņkalnu, gravas, aizsargājami biotopi, dižkoki, pilskalni, senkapi un citas kultūrvēsturiskas, ekoloģiskas un arheoloģiskas vērtības, kas dabas parkam piešķir īpašu nozīmi. Saukas ezers ir bagāts ar dažādu sugu zivīm, tajā skaitā arī zušiem.